Nedaudz par kallām

Lielie un priecīgie ziedi. Līgavu ziedi. Majestāte. Asociatīvi - arī Marija Kallasa, kuras alegoriskā līdzība ar šiem ziediem ir, manuprāt, ļoti trāpīga un koša.
Kopš bērnības atminos tos redzam dažāda izmēra podos. Bērnu poliklīnikā, vecāsmātes istabā, skolā. Tagad arī Galīcijas kalnu nogāzēs, mežu nomalēs un mūsu piemājas dārzā.
Tas atgādina arī par citiem Latvijas māju podos sastopamiem augiem kā citronkoki, apelsīni, alveja un daudzi citi. Acs sākumā nevar pierast pie tā, ka šeit tie savā nodabā gozējas ārpus telpas. Nevis istabā, bet tur, kur tiem jābūt - dabā.
Ir aprīļa beigas. Kallas sāk novīst. Mājās uz virtuves galda gozējas pēdējās izdzīvojušās. Bet es zinu, ka to vietā nāks atkal citi acij un degunam patīkami dabas brīnumi. Un arī vēderam. Mūsu piemājas dārzā ir sākusies salātu sezona. Ir ļoti ērta gan piekļuve (piemājas mazdārziņš), gan apziņa, ka vēders un organisms necietīs no modificētiem un ķimikālijām bagāti barotiem dārzeņiem. Par salātiem citreiz. Par tiem pilnīgi noteikti ir vērts uzrakstīt atsevišķu stāstu.