Manas lietainās dienas jeb kā pietrūkst esot tālumā

Esot tālu prom no mājām, varētu sajukt, uzskaitot visu to, kā pietrūkst. Varētu arī aiz sajūsmas palēcienā sastingt, apzinoties, cik daudz ir iegūts. Šī divējādā sajūta, kas ik pa brīdim izvēršas par iekšēju plosīšanos, rada ilgas pec rāma miera. Spilgts šādu divkosīgu noskaņojumu piemērs ir nodzīvotās dienas- aizvakar, piemēram, mirkstot lietū un ilgojoties pec draugiem, es vēlējos tikai vienu... uz mājām. Manām otrajām vai... pirmajām mājām... Bet vakar no rīta modos ar tīksmu sajūtu – esmu Spānijā... un – kas to būtu domājis, ka tā... Ik pa laikam šis nepieciešamais akts – sev iekniebt sānā un apzināties bagātību, kādu ir lemts piedzīvot, - dara līksmu. Es tikai domāju, kā iemācīties šo atklāsmi paturēt manās ¨lietainajās dienās¨.

Bet domājot par to, kā man pietrūkst...
1. Kafija ar draudzenēm saulei rietot vienā no Vecrīgas ieliņām
2. SANTA žurnāla drukātā versija
3. Kārums sieriņš un dažreiz Lāču rupjmaize ar augļiem (te jāatzīst, ka principā rupjmaize un biezpiens nepietrūkst!)
4. Mani vecāki...
5. Ilgās sarunas ar draudzenēm – 2 (var arī bez kafijas)
6. ALWAYS sieviešu higiēniskas paketes
7. Apziņas, ka varu aizbraukt uz Zaļeniekiem jebkurā brīdī
8. DZINTARS mitrinošais krēms un caurspīdīgā nagu laka
9. Mani muzikālie draugi un mūzikas darīšanas un radīšanas draugu lokā...
10. Latviešu vecās filmas... man ir Agates atvestais ¨Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tomēr to pārāk bieži nedrīkst skatīties. To sev atļauju tikai ¨brēcamajās dienās¨.

Nedaudz par kallām

Lielie un priecīgie ziedi. Līgavu ziedi. Majestāte. Asociatīvi - arī Marija Kallasa, kuras alegoriskā līdzība ar šiem ziediem ir, manuprāt, ļoti trāpīga un koša.
Kopš bērnības atminos tos redzam dažāda izmēra podos. Bērnu poliklīnikā, vecāsmātes istabā, skolā. Tagad arī Galīcijas kalnu nogāzēs, mežu nomalēs un mūsu piemājas dārzā.
Tas atgādina arī par citiem Latvijas māju podos sastopamiem augiem kā citronkoki, apelsīni, alveja un daudzi citi. Acs sākumā nevar pierast pie tā, ka šeit tie savā nodabā gozējas ārpus telpas. Nevis istabā, bet tur, kur tiem jābūt - dabā.
Ir aprīļa beigas. Kallas sāk novīst. Mājās uz virtuves galda gozējas pēdējās izdzīvojušās. Bet es zinu, ka to vietā nāks atkal citi acij un degunam patīkami dabas brīnumi. Un arī vēderam. Mūsu piemājas dārzā ir sākusies salātu sezona. Ir ļoti ērta gan piekļuve (piemājas mazdārziņš), gan apziņa, ka vēders un organisms necietīs no modificētiem un ķimikālijām bagāti barotiem dārzeņiem. Par salātiem citreiz. Par tiem pilnīgi noteikti ir vērts uzrakstīt atsevišķu stāstu.

Svinam? Svinam. Svinam!

Arī Galīcijā notiek kā visur... ar tortēm (man gan šķiet, ka Latvijā tās garšo labāk!) un svecītēm. Atbilstoši vecumam un dvēseles stāvoklim. Bet vēl svinēšana notiek arī uz dažām stundām noīrējot kādu vietējo Pontevedras bāru un uzaicinot foršākos un tuvākos draugus. Baļļuks ar to nebūt nebeidzas. Svinētāji turpinās svinēt, iespējams, līdz pašai rītausmai.

(Papildus informācijai: Pontevedra ir ārkārtīgi jauka neliela pilsētiņa apmēram 11 km no mūsu ciema. (Par ciemu citreiz...) Tajā apvienojas studentiska bezrūpība, gadsimtu arhitektūra, viss tā vien šķiet ved uz vienu vietu - kādu kārtējo kafūzi kādā no mazajām stūrainajām ieliņām. Un vēl te ir ērti iepirkties kādā no koncerna INDITEX veikaliem. Latviešu draugiem droši vien pazīstami būs tādi veikalu nosaukumi kā Zāra, Pull and bear vai Bershka. Jā, veikalu vēsture viennozīmīgi ir aizsākusies šeit, Galīcijā. Un par to šeit un visā Spānijā dzīvojošajiem klāt nāk kāds bonus – dažu eiro atlaide visam, ko vari nopirkt. (Cenas starpība „pie jums” un „pie mums” ir norādīta uz birkas.) Vai nav jauki?